Pieredzes braucieni parasti ir viens no iecienītākajiem projektu pasākumiem un šis projekts nav izņēmums – ne jau tāpēc, ka tā būtu kāda izklaide, mūsdienās cilvēki bieži ar nožēlu atsaka dalību, jo atbrīvoties neļauj darba pienākumi vai citi ikdienas pasākumi, bet gan tāpēc, ka tajos var gūt nepastarpinātu pieredzi par to, kā citi cilvēki vai kopienas rod risinājumus dažādiem izaicinājumiem, kas raksturīgi gandrīz visur, piemēram, sarūkošais iedzīvotāju skaits laukos, ar izglītību un sabiedrisko transportu saistītas problēmas un citi aspekti.

Oktobra vidū devāmies otrajā pieredzes apmaiņas braucienā uz Latgales pusi. 

Pirmā pieturas vieta gan bija tepat pie Alūksnes – viedais ciems Jaunanna, kur mūs ar izsmeļošu prezentāciju un stāstu par Jaunannas kopienas attīstību un ceļu uz viedā ciema atpazīstamības zīmes iegūšanu sagaidīja viedā ciema idejas uzturētājas Jaunannas kultūras centra vadītāja Elita Jansone un uzņēmuma “Gustiņš” pārstāve Baiba Gusta, atklājot arī, cik nozīmīga ir uzņēmēju iesaistīšanās kopienas aktivitātēs. Cienājāmies arī ar “Gustiņa” ražotnē gatavotajiem gardumiem un uzzinājām arī par to, ka “Gustiņš” vairākas izejvielas saviem ražojumiem iepērk tepat no vietējiem ražotājiem kaimiņos – arī tāda sadarbība stiprina kopienu. 

Tālāk ceļš veda uz Upītes viedo ciemu pierobežā – šeit kopienas viedums un arī vienotība izpaužas kultūras un tautas tradīciju kopšanā un uzturēšanā. Ar to mūs iepazīstināja Upītes Nemateriālā kultūras mantojuma centra vadītājs Andris Slišāns. Šī vieta visus apbūra ar savu spēku un neatlaidību – tik mazs ciemats, bet tādi plāni un ambīcijas! Un skatoties uz paveikto rodas pārliecība – viņi to sasniegs. Jo kādai gan apņēmībai jābūt, lai biedrība iegādātos bijušās skolas ēku, turklāt ne jau par dažiem eiro! No Upītes pieredzes mācījāmies līdzīgu mācību kā bijām dzirdējuši iepriekšējā pieredzes braucienā Mālpilī – ir jāsāk ar mazumiņu, ar “neko”, un jāvirzās uz mērķi soli pa solim, pretējā gadījumā, lielo pabeigtību gaidot, nekas vispār netiks uzsākts.

Netradicionālu pusdienu piedāvājumu baudījām Rekovas dzirnavās, uz kurieni mūs pavadīja un ar šis vietas izveides vēsturi iepazīstināja Ziemeļlatgales biznesa un tūrisma centra vadītāja Mārīte Orniņa. 

Visbeidzot devāmies uz Ludzas novada Salnavas pagastu, kur mūs uzņēma biedrības “Kūzuls” pārstāves Valentīna Kirsanova un Anna Danča. Arī Salnavā kopienu, kā izrādās, satur kopā mūzikas un kultūras pasākumi, tie šeit spēj piesaistīt visus, arī jauniešus. Vienlaikus tomēr dāmas atzina, ka kopienas pastāvēšanu un viedā ciema idejas uzturēšanu spēcīgi ietekmē arī citviet lauku teritorijās sastopamie izaicinājumi – autobusu maršrutu slēgšana, jauniešu aizplūšana, pakalpojumu nepieejamība. 

 Mājupceļā sarunās brauciena dalībnieki izteica apbrīnu par satikto kopienas pārstāvju neatlaidību un izturību, darbojoties savas vietas labā, un prasmi izmantot pieejamos ierobežotos resursus. Tika arī izteikti novērojumi par to, cik nozīmīgs kopienai ir spēcīgs līderis. Tāpat atzina, ka bieži vien nenovērtē to, kas šobrīd pieejams pašu kopienās, un ka jāturpina apzināt savus resursus un mācīties tos izmantot kopienas attīstībai.

Brauciens notika projektā “Ceļā uz viedām un darboties gribošām kopienām”, kuru finansiāli atbalsta Sabiedrības integrācijas fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.

Izvērtēti LEADER projektu konkursa 4.kārtā iesniegtie projektu pieteikumi. Kopā tika saņemti 15 pieteikumi, no tiem uz atbalstu var pretendēt 14.

Šobrīd pieteikumi iesniegti izskatīšanai Lauku atbalsta dienestā.

25.augustā mūsu partnerības aktīvāko kopienu pārstāvji devās pieredzes apmaiņas braucienā pie vairākiem viedajiem ciemiem tepat Vidzemē - uz Zadiņiem Smiltenes novadā, Mālpili Siguldas novadā un Krapes muižu Ogres novadā. Vēlējāmies noskaidrot, kā attīstījusies sadarbība šajās kopienās, kā tās veidojušās, kā un kāpēc lēmušas pieteikties Viedā ciema atpazīstamības zīmei, un ko praktiski nozīmē būt par viedo ciemu.

Satikām fantastiski iedvesmojošus un aizrautīgus vietējo kopienu darba kopējus - Elgaru Felci no Zadiņu kopienas, Mālpils viedā ciema dvēseli Kristīni Jonīti-Jurkēviču, Mālpils iedzīvotāju padomes vadītāju Rolandu Osi un amatnieku darbnīcas “Baložu māja” saimniekus Sarmīti un Jāni Baložus, un visbeidzot Jāni Baltaču un Inetu Bulavu no viedā ciema “Krapes muiža”.

Zadiņos uzzinājām par šīs kopienas veidošanās pamatā esošo filozofiju, katras kopienas ģimenes stāstu un dalību kopienas darbu veikšanā.Kopienā uz dzīvošanu tiek pieņemtas ģimenes ar līdzīgu dzīves uztveri, attieksmi pret dabu un tās piedāvātajiem resursiem, un gatavību sadarboties saskaņā ar Zadiņu kopienas pastāvēšanas pamatprincipiem. Apskatījām apkārtni, izpētījām ērmriteņu meistara Gata Kreicberga darinājumus, gan bez paša saimnieka klātbūtnes, bet Elgars zināja visu izrādīt un pastāstīt, kas bija reāls piemērs kopienas darbībai praksē – visas kopienas ģimenes zina visu viena par otru un var uzņemt ciemiņus un iepazīstināt ar visu kopienā notiekošo, ne tikai savu sētu. 

Līdzīgi un tomēr atšķirīgi darbojas kaimiņu apvienība, jeb viedais ciems “Krapes muiža” – te bijušās Krapes muižas apkārtnē kopā darbojas četras kaimiņu saimniecības, ar savu darbošanos cenšoties piesaistīt arī citus tuvākus un tālākus kaimiņus. Katrs dara savu darāmo, bet ciemiņus uzņem visi kopā – pēc iespējām. Šajā reizē klātienē iepazināmies ar divām saimniecībām - ciemojāmies Krapes Ūdensdzirnavās pie saimnieka Jāņa Baltača un viņa sievas Vinetas. Tur arī baudījām gardu pusdienu zupu un klausījāmies šīs kopienas stāstu par ceļu uz viedā ciema atpazīstamības zīmes iegūšanu, un ko tas ir devis. Daudz sadarbības piemēru minēja kaimiņu “Parku” mājas saimniece Ineta Bulava, kas audzē avenes un nodarbojas ar liofilizētu produktu ražošanu. Tikām iekārdināti apmeklēt Krapes muižas zaļumballi jau tūlīt, 30.augustā, kā arī februārī baudīt tradicionāli rīkoto sveču ceļu. Abi saimnieki minēja, ka šos pasākumus nevarētu īstenot bez brīvprātīgajiem palīgiem no kaimiņu mājām. 

Visbeidzot, daudzas vērtīgas atziņas dzirdējām no Mālpils viedā ciema aktīvistiem Kristīnes Jonītes-Jurkēvičas un Rolanda Oša, kuru Mālpilī un arī citviet zina kā Kafijas rūķi, jo viņa izlolota Mālpilī darbojas kafijas grauzdētava. Sarunas risinājās ap kopienas brīvprātīgā darba nozīmi kā pierādījumu lietu nepieciešamībai sarunās ar pašvaldību un vietējo mājražotāju tirgu kā būtisku kopības elementu. Kristīne uzsvēra, cik būtiski kopienai ir par sevi stāstīt plašāk, jo citādi neviens neuzzinās par tās labajiem darbiem. Tad devāmies apmeklēt amatnieku darbnīcu “Baložu māja”, kur saimnieks Jānis sagaidīja mūs ar paša sacerētu veltījumu dzejā. Jāņa atziņa – nevajag gaidīt, kamēr viss būs perfekti sakārtots, vajag sākt darīt un uzlabot lietas darīšanas procesā, citādi darbošanās nesāksies nekad. Vienlaikus Kristīne piemetināja, ka jāsaprot, ka pat aktīvie kopienas cilvēki nevar vienmēr būt aktīvi, taču ir būtiski “gulēt mērķa virzienā”, ar to saprotot, ka pat mazākas aktivitātes brīžos jāsaglabā kopienas attīstības stratēģiskais redzējums.

Brauciens notika projektā “Ceļā uz viedām un darboties gribošām kopienām”, kuru finansiāli atbalsta Sabiedrības integrācijas fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.

“Pie mums jau nekas nenotiek”. “Jā, ir jau viena meitene, viņa mēģina kaut ko organizēt, bet ir grūti…”. Pazīstamas situācijas lauku ciemos, mazpilsētās. Mūsu partnerība nav izņēmums. Tomēr ir vairākas kopienas, kas gribētu darīt, bet trūkst iedrošinājuma. 

Šādu enerģijas devu un motivāciju turpmākiem darbiem varēja gūt aprīlī un maijā notikušajās kopienu rosināšanas darbnīcās “Lādiņš kopienai”, kuras vadīja Ieva Johansson no platforma "MeYou.One". Darbnīcas notika Sedā, Gaujienā un Vijciemā, katrā vietā ar savu specifisku, no konkrētās vietas vajadzībām izrietošu uzsvaru. 

Tā, Sedā galvenā uzmanība tika pievērsta vērtībām - analizējot katram savējās un sarunu partneru vērtības, dalībnieki nonāca pie secinājumiem par kopienas vērtībām un kā tās integrēt turpmākajā darbā ar sabiedrību.

Gaujienā darbnīca fokusējās uz kopienas iedzīvotāju prasmju noteikšanu un to izmantošanu kopīgo vajadzību risināšanai, kā arī "atslēgas cilvēku" meklēšanu. Strādājot grupās tika būvēta “Atzeles karaļvalsts”, kurā katram dalībniekam tika piemeklēta atbilstoša loma karaļvalsts veiksmīgai pastāvēšanā.

Savukārt Vijciemā tika pētīta komunikācijas ietekme uz savstarpējām attiecībām kopienā. Darbnīcā piedalījās arī Henric Johansson, līdzdalot savus novērojumus par veiksmīgu un ne tik veiksmīgu komunikāciju starpkultūru kontekstā. Darbnīca daļēji notika angļu valodā, kā arī tika izpildīti vairāki vingrinājumi, kuros dalībniekiem bija iespēja praksē pārliecināties par neverbālās komunikācijas nozīmi.

Šo darbnīcu mērķis bija motivēt iedzīvotājus uz rīcību, meklēt vietējos līderus, apzināties savus resursus un veicināt sadarbības prasmes. Dalībnieki darbnīcas novērtēja ļoti atzinīgi, norādot, ka tajās izmantotās metodes devušas iespēju izprast sevi un citus, kas turpmāk palīdzēs darbā ar sabiedrību.

Darbnīcas tika organizētas projektā “Ceļā uz viedām un darboties gribošām kopienām”. Projekta mērķis ir motivēt lauku teritoriju iedzīvotājus izzināt un apzināties savas kopienas stiprumu un resursus un mācīties tos pielietot, lai saviem spēkiem un ar savu iniciatīvu rastu risinājumus dzīves kvalitātes uzlabošanai.

Projekta vadītāja L. Krūmiņa

     Projektu finansiāli atbalsta Sabiedrības integrācijas fonds no valsts budžeta līdzekļiem.